• Tweet

Latvijas Kordiriģentu asociācija sākusi parakstu vākšanu par to, lai tiktu atjaunota Kultūras ministrijas piešķirtā mērķdotācija dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītājiem.

Kopš 2009. gada septembra kolektīvu vadītāji, lai gatavotos 2013. gada svētkiem, no valsts nesaņem finansējumu, bet pašvaldībās noteiktais atalgojums ir ļoti atšķirīgs un pārsvarā nepietiekams.

Mazāks vēriens

Kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende (Nacionālā apvienība) par prioritāti izvirzījusi mērķdotāciju atjaunošanu amatiermākslas kolektīvu vadītājiem, šo ieceri iekļaujot arī priekšlikumos valdības rīcības plānam. Prognozē, ka dotācija tiks atjaunota no šā gada septembra, tomēr kordiriģentu asociācija vēlas, lai finansējums tiktu atjaunots nekavējoties, jo gatavošanās dziesmu un deju svētkiem notiek jau tagad. Lai to atjaunotu no šā gada septembra, būtu nepieciešami aptuveni 400 000 latu, skaidro Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra direktore Dace Melbārde, piebilstot, ka jebkurā gadījumā 2013. gadā pasākums saistībā ar vispārējo finansiālo situāciju valstī nebūs tāds kā 2008. gadā.

«Piemēram, no koriem jau šā gada martā, aprīlī un maijā skatēs, kurās tiks dziedāta nākamā gada svētku programma, tiks pieprasīts augsts līmenis par algu nulles latu apjomā. Tas nav normāli,» Neatkarīgajai saka Latvijas Kordiriģentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Artūrs Ancāns. Kolektīvu vadītāji ir spiesti strādāt daudzās darbavietās, tāpēc zūd kopējais varēšanas līmenis: «Absolūtu iznīcību cieš vīru koru kustība. 2013. gada dziesmu un deju svētkiem vairs nav iespējams nokomplektēt kvalitatīvu vīru kopkori, tāpēc ir doma, ka vīru koru skaņdarbus dziedās arī jaukto koru vīri. Šāda lāpīšanās ilgtermiņā var kļūt liktenīga Latvijas vīru koru kustībai, no kuras dziesmu svētku kustība sākās.»

Niecīgi graši

«Dziesmu svētku process ir pilnībā novelts uz pašvaldībām, atalgojums atkarīgs no pašvaldību vadītāju izpratnes par šo svētku nepieciešamību. Valstij nav sviru, kas garantētu veiksmīgu sagatavošanos svētkiem – skatēm un kopmēģinājumiem, ieskaņas koncertiem,» skaidro Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētāja Antra Purviņa.

«Pašvaldības nelabprāt atklāj darba samaksu, taču mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka kolektīvu vadītāji saņem atalgojumu robežās no 20 (raksturīgāk Latgales reģionam) līdz 300 latiem mēnesī. Dominējoši ir 50 līdz 100 lati mēnesī. Lielākoties kolektīvu vadītāji strādā uz uzņēmējdarbības līgumu pamata, tāpēc viņiem nav sociālo garantiju,» saka D. Melbārde.

Uzrunātie amatierkolektīvu vadītāji lielākoties nevēlējās atklāt savu vārdu un amatu, lai nezaudētu darbu un nelielo ikmēneša atlīdzību. Kāds kora vadītājs, kurš vēlējās palikt anonīms, sacīja, ka par kora vadīšanu četrus gadus viņam maksāti «smieklīgi graši, rekords bijis – 17 santīmu mēnesī. Kad pagastus pievienoja Kandavai, alga uz rokas sasniedza 42 latus mēnesī. Pēc tam to nogrieza vispār, un es pusotru gadu braukāju pie kora par velti. Tagad man vairs nav līdzekļu un laika, lai tāpat turp vizinātos. Sagatavojamies vienam koncertam gadā, un miers. Piedalījāmies skatē Dundagā… Protams, par velti.»

Attieksmes problēma

Daudzkārtējs dziesmu svētku virsdiriģents Ints Teterovskis uzsver, ka svarīgs ir ne tikai finansējuma, bet arī attieksmes jautājums. «Ja valsts parādīs, ka dziesmu un deju svētki ir svarīgi valstiskā mērogā, arī pašvaldības, iespējams, sapratīs, ka vajag mēģināt rast risinājumu, kā pabalstīt vietējos kolektīvus vismaz ar telpām un ceļa izdevumiem.»

Daudzi aptaujātie speciālisti ir neizpratnē par to, ka valsts pametusi novārtā vienu no svarīgākajiem Latvijas identitātes un reprezentēšanas simboliem. «Brazīlijai – karnevāls, Anglijai – karaliene un Harijs Poters, Zalcburgai – festivāls. Kas ir Latvijai? Pirmie nāk prātā dziesmu svētki. Un, ja no šā Latvijas etalona notikuma, kam ir ievērojams potenciāls valsts tēla attīstīšanā, tikai par 400 000 latu mēs esam gatavi atteikties, tad ir jautājums, kuras ir tās vērtības, kuru dēļ mēs runājam par nacionālu valsti, latviešu valodu un pašnoteikšanos? Vai tās nav tikai tukšas runas? Šobrīd mēs dzīvojam nesalīdzināmi labāk nekā 20. gadsimta sākumā, pēc Pirmā vai Otrā pasaules kara, bet visos grūtajos laikos dziesmu svētku process ir ticis atbalstīts. Un, ja politiķi nevar atrast politiskus un kultūrpolitiskus argumentus, lai novirzītu finansējumu, tad varbūt ekonomiskie argumenti par konkurētspējas nodrošināšanu derēs?» viedokli pauž kultūras pasākumu producente Leonarda ĶestereKļaviņa.

Avots: nra.lv