• Tweet

Līdzīgi savam priekštecim Aigaram Kalvītim Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šmauc projām no amata, kad neredz iespēju apmaksāt rēķinus, kas tiks piestādīti Latvijai.

A. Kalvītis izvairījās apmaksāt paša radītos parādus – uz 2008. gadu dotos solījumus daudzkāršot visu valsts iestāžu uzturēšanas izdevumus. Vismaz valdības līmenī toreiz vairs nevarēja nepamanīt, ka pasaulē jau plīst ekonomiskā uzplaukuma burbulis, ar ko šie solījumi tika pamatoti. Savam pēctecim Ivaram Godmanim A. Kalvītis atstāja formāli ļoti pieticīgu parādu – tikai –1,47 miljardus latu, taču reālā situācija bija daudz sliktāka. Jau A. Kalvītis bija pamanījies izšķērdēt miljardu latu no sociālā budžeta pārpalikuma, kas tika iegrāmatots kā valsts pamatbudžeta parāds sociālajam budžetam. Tādā gadījumā valsts budžeta konsolidētais parāds izskatās neliels, bet valsts pamatbudžetā taču nebija naudas, lai dzēstu parādu pret sociālo budžetu. To varēja izdarīt tikai tad, ja valsts pamatbudžets atrod sev citu kreditoru.

Pats budžets, protams, aizņemties nespēj – šai lomai bija vajadzīgs I. Godmanis. Miljardu latu no pensiju naudas viņš gan neizšķērdēja, jo viņam tās vairs nebija, bet Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka privātos parādus viņš Latvijas valstij patiešām uzkrāva. Savam pēctecim V. Dombrovskim viņš 2009. gada martā atstāja ne tikai parādu 2,86 miljardu latu apmērā, bet arī kreditoru solījumu aizdot Latvijai arī turpmāk. V. Dombrovskis izsmēla A. Godmaņa sarunāto kredītu un šmauc projām no amata tad, kad pienācis 2014. gads un jāsāk atmaksāt tagad jau 5,7 miljardus latu jeb 8,1 miljardu eiro lielais parāds. Jāpiebilst, ka valsts faktiskais parāds ir lielāks. Tas pārsniedz 10 miljardus eiro vai varbūt pat 10 miljardu latu ekvivalentu. Faktiskā parāda apjoms tiek maskēts ar pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu saistībām dažnedažādos dīvainos veidos (tos pārstāv Rīga ar savu Dienvidu tiltu utt.), kas netiek iekļauti oficiāli atzītā parāda summā.

2008. gadā, kad tika sarunāts kredīts Latvijai, 2014. gads šķita pietiekami tāls, lai varētu cerēt, ka 2014. gada pavasarī Latvija spēs atdot kreditoriem aptuveni vienu miljardu latu jeb 1,4 miljardus eiro. Lai gan arī tad kreditori nerēķinājās ar reālu pamatsummas atdošanu, bija noruna, ka Latvija spēšot pati apmaksāt vismaz procentus par aizņēmumu un uz šādas pozitīvas ziņas pamata vecā parāda pamatsumma tiks apmainīta ar nākamā parāda pamatsummu, kas vairs nepieaugs.

V. Dombrovskis nav spējis izpildīt savus solījumus. Šā gada valsts budžets atkal ir pieņemts ar deficītu un brīdinājumu, ka valdība dzīvos uz parāda arī turpmākos gadus. Tas nozīmē, ka Latvija nespēj atdot ne pamatparādu, ne procentus, kuriem nepieciešamā nauda jāaizņemas un jāpieskaita pamatparādam. Jautājums tikai, kas vairs aizdos naudu tik bezcerīgam parādniekam?

V. Dombrovska nomaiņa ar, visticamāk, Laimdotu Straujumu ir tāda pati kreditora tēla uzlabošana, kāda bija I. Godmaņa nomaiņa ar V. Dombrovski. Kreditori ir identificējuši problēmu, ka viņiem nāksies aizdot naudu teritorijai ar strauji sarūkošu iedzīvotāju un vēl straujāk sarūkošu darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu. Vairākus gadus V. Dombrovskis centās radīt iespaidu par šīs problēmas risināšanu, producējot demogrāfisko lietu komisijas, padomes, darba grupas un plānus, kas pilnībā izgāzušies. Šādā situācijā Ministru prezidenta vietā tiek virzīta Ministru prezidente, no kuras cilvēki nemuks neatskatīdamies. Uzdevums ir panākt, lai cilvēki atskatās, t.i., lai pakavējas Latvijā vienu divus gadus, kamēr valsts pagūs pārfinansēt daļu no saviem parādiem.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis