• Tweet

Politiķi gatavi mainīt Satversmi, nosakot, ka parlamentārieši Valsts prezidentu ievēlē atklātā balsojumā. Ir gan izteiktas bažas, ka šī iniciatīva ir tikai māņu manevrs, lai noklusinātu diskusiju par sabiedrības vēlmi pašai vēlēt prezidentu.

Līdztekus tam – pretēji Latvijas tradicionālajai pārcentībai – ir atlikts jautājums par fiskālās disciplīnas definēšanu Satversmē, gaidot, kā šajā situācijā rīkosies citas Eiropas Savienības valstis.

Saeimas Juridiskā komisija vakar akceptēja vairākas būtiskas ierosmes izmaiņām valsts konstitūcijā, arī par atklātu balsošanas procedūru Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesnešu vēlēšanās. Jāatgādina, ka parlaments jau ir vienojies atklāti balsot par Saeimas prezidija locekļiem, tiesībsargu, valsts kontrolieri, Satversmes aizsardzības biroja un Valsts kontroles vadību, arī par ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju. Izskatīšanas procesā atrodas likumdošanas izmaiņas, kas noteiks atklātu balsojumu arī par Latvijas Bankas prezidentu, līdz ar to Valsts prezidenta postenis ir viens no retajiem augstākā ranga amatiem, kura ievēlēšanas kārtībā joprojām saglabājas konfidencialitātes princips.

Brīdina par dzelžainu disciplīnu

Politiskie spēki, kas iestājas par atklātību, uzskata, ka aizklātie balsojumi ir mazinājuši sabiedrības uzticību politiķiem, bet oponenti norāda: Saeimas deputāti ir tikai starpposms starp Valsts prezidentu un tautu, tāpēc valsts augstākās amatpersonas vēlēšanās jāievēro tie paši aizklātuma principi, pēc kuriem pie vēlēšanu urnām dodas ikviens valsts balsotājs. Saskaņas centra deputāts, Juridiskās komisijas loceklis Andrejs Elksniņš sarunā ar Neatkarīgo argumentēja: «Atklātam balsojumam par Valsts prezidenta kandidātiem ir maza juridiskā loģika, taču šis jautājums tiek politizēts. Arī starptautiskie nolīgumi nosaka, ka parlamentārieši kā tautas kalpi ar savu balsojumu pilda tikai vidutāja funkciju, tāpēc Valsts prezidenta vēlēšanās ir jāturpina visās citās vēlēšanās noteiktais aizklātuma princips.» Parlamenta deputāts neslēpj, ka, pēc viņa domām, Saeimas gatavība atklāti ievēlēt Valsts prezidentu esot lavierēšana starp politiķu nevēlēšanos nodot varu tautai un sabiedrības vēlmi pašai ievēlēt valsts galvu. «Šāds solis ir veikls māņu manevrs,» pauda A. Elksniņš.

Arī polittehnologs Jurģis Liepnieks ir skarbs vērtējumā par plānoto novitāti. «Līdz šim aizklātums deputātam deva iespēju balsot saskaņā ar pārliecību pat tad, ja tā ir pretrunā ar viņa partijas uzskatiem. To pierāda praktiski visu valsts prezidentu ievēlēšana, kurā vienmēr ir bijuši pārsteigumi un politiskā aritmētika nav sakritusi. Taču atklātie balsojumi piespiedīs ievērot dzelžainu partijas disciplīnu, nepieļaujot nepaklausību. Līdz ar to nākotnē koalīcijas un partiju vadībai, frakciju priekšsēdētājiem būs daudz lielāka vara. Naivi cerēt, ka atklātie balsojumi mazinās varas ietekmi politikā, tie mainīs tikai naudas plūsmu. Ja līdz šim bija jāuzpērk viens šaubīgais deputāts, tad tagad ieinteresētajām personām būs jāmaksā milzīgas summas partiju vadībai,» bija pārliecināts J. Liepnieks.

Politiķi nedrīkstot būt mazdūšīgi

Polittehnologa viedoklim gan nepiekrīt Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, kura Neatkarīgajai atzina: «Piedāvātajai novitātei ir gan savi plusi, gan mīnusi, taču, ņemot vērā smago pieredzi ar aizklātajiem balsojumiem un sabiedrības pārmetumus, mums vecā sistēma tomēr jāmaina. Vēlētājam ir tiesības zināt, kā balso viņa priekšstāvis. Turklāt politiķis nedrīkst būt tik mazdūšīgs, lai baidītos atklāti paust savu viedokli par tik svarīgu jautājumu kā valsts augstākā amatpersona.» I. Čepāne arī atspēkoja aizdomas par māņu manevru, vēloties pārtraukt diskusiju par tautas vēlētu prezidentu. «Pat pieņemot jauno kārtību, Saeima jebkurā brīdī var atgriezties pie sarunas par sabiedrības iesaistīšanu Valsts prezidenta vēlēšanās. Paredzu, ka šis jautājums atkal aktualizēsies pirms Saeimas vēlēšanām, taču novest to līdz konkrētam rezultātam būtu ļoti grūti – lai veiktu šādas izmaiņas Satversmē, nepieciešams tostarp plašs opozīcijas atbalsts, lai gan vienprātības par šo konceptuālo izšķiršanos nav pat koalīcijā,» klāstīja Juridiskās komisijas vadītāja.

Gaidīs citu valstu reakciju

I. Čepāne norāda, ka pagaidām ir iesaldēts jautājumi par fiskālās disciplīnas principa definēšanu Satversmē. Kā zināms, smagās krīzes iespaidā Eiropas Savienība vēlas, lai visas eirozonas valstis turpmāk ievēro vienādus taupības pasākumus un veido savus budžetus pēc vienotiem principiem. Līdz ar to ES paģēr, lai eirozonas valstis šo apņemšanos nostiprina savā nacionālajā likumdošanā vai – vēlamāk – konstitūcijā, lai katra nākamā valdība nevarētu tik viegli atteikties no taupības principiem. Lai gan uz Latviju jaunā kārtība attiektos tikai pēc pievienošanās eirozonai, gada sākumā mūsu valsts bija viena no pirmajām, kas aktīvi virzīja jautājumu par fiskālās disciplīnas iestrādi Latvijas Republikas Satversmē. Šobrīd gan steiga ir atlikta. «Vēlos nedaudz nogaidīt, lai redzētu citu Eiropas Savienības valstu darbības. Nebūtu pareizi kārtējo reizi kaut ko sasteigt, neredzot, kā uz jauno sistēmu reaģē citi,» pauda I. Čepāne.

Pagaidām ir atlikts arī Zaļo un zemnieku savienības ierosinājums mainīt Satversmes 73. pantu, kas paredz, ka tautas nobalsošanai nevarēs nodot jautājumus, kas apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatus. Kā zināms, šis jautājums aktualizējies pēc februārī notikušā divvalodības referenduma, kura atbilstību konstitucionālajām pamatvērtībām pašlaik vētī gan Satversmes tiesa, gan īpaša Valsts prezidenta paspārnē strādājoša ekspertu grupa. I. Čepāne pauda – pirms deputāti sāk diskusiju par negrozāmām Satversmes vērtībām, būtu jāsagaida neatkarīgu ekspertu vērtējums.

Avots: nra.lv /Ilze Zālīte