Nepieciešamības gadījumā vēstniecības arī nodrošinājušas uzturēšanos viesnīcās, iegādājušas drēbes un pārtiku, kā arī apmaksājušas medicīniskos pakalpojumus. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) rīcībā ir līdzekļi, lai katram ārzemēs grūtā situācijā nonākušajam varētu nopirkt biļeti vai palīdzēt kā citādi finansiāli. Ārkārtas situācijā nelaimē nonākušajam ar ĀM starpniecību ir iespēja vērsties pēc palīdzības pie tuviniekiem vai paziņām, lai sagādā nepieciešamo naudas summu, ko ĀM ir iespēja operatīvi pārskaitīt.

ĀM Konsulārā departamenta direktore Līga Bergmane cer, ka jau šovasar, sākoties tūrisma sezonai, materiālās palīdzības fonds darbosies. Tas palīdzēs ārvalstīs nelaimē nonākušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Fonda izveidei ir nepieciešami 50 000 latu, bet, kamēr notiek attiecīgo Ministru kabineta noteikumu projektu saskaņošana, līdzekļi vēl nav paredzēti.

ĀM valsts sekretārs Andris Teikmanis brīdina, ka cilvēki, izbraucot uz ārzemēm, ne vienmēr rūpīgi izlasa, piemēram, līgumu ar tūrisma firmu un tikai akūtās situācijās attopas, ka viņiem nav noformēta apdrošināšana un ir jāmaksā par medicīniskajiem pakalpojumiem. Topošais fonds ļaus palīdzēt arī šādos gadījumos, taču piešķirtais aizdevums būs jāatmaksā.

«Tas nav dāvinājums, tas ir aizdevums, bet, ja cilvēks nokļuvis ārkārtas situācijā ārzemēs, tad viņam aizdevums ir svarīgs,» piebilst A. Teikmanis. Materiālās palīdzības fonda aizdevumu varēs piešķirt, ja slimības, ievainojuma, nelaimes gadījuma, noziedzīga nodarījuma, dabas katastrofas vai citu iemeslu dēļ cilvēks ārzemēs būs palicis bez naudas, lai varētu apmaksāt savu atgriešanos Latvijā. Vienai personai varēs piešķirt līdz 2000 latu, maksimālā summa būs jāatmaksā pusgada laikā. Ja kāds izvairīsies no līdzekļu atmaksas, tad tos piedzīs tiesu izpildītājs.

A. Teikmanis arī informē, ka sadarbībā ar Satiksmes ministriju tiek izskatīta iespēja ar īsziņas starpniecību informēt ceļotājus par konsulāro palīdzību katrā valstī.

Avots: nra.lv /Antra Gabre

Uzskatot, ka šāda sistēma ir nedemokrātiska un ierobežo dažādu viedokļu pārstāvniecību, vēlēšanu tiesību eksperti vēlas šo sistēmu mainīt.

Mēģinājums mainīt 2004. gadā noteikto 5% barjeru Rīgas pašvaldības vēlēšanās bija jau 2005. gadā, kad Kristīgo demokrātu savienība (KDS) vērsās Satversmes tiesā ar aicinājumu atcelt barjeru. Partijas līderis Andris Teikmanis uzskatīja, ka šāda norma ir pretrunā ar valsts pamatlikumu. Barjera liedz pašvaldībās iekļūt lielākam partiju skaitam, kas nozīmē, ka tur iekļuvušie deputāti nevar pārstāvēt visu pilsētnieku intereses. Satversmes tiesa šo prasības pieteikumu noraidīja, norādot, ka prasītāji nav spējuši sniegt pietiekamu juridisko argumentāciju.

Pašlaik diskusija par 5% barjeru pašvaldību vēlēšanās ir atsākusies un Tiesībsarga biroja vecākais juriskonsults, Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks aicinās šo jautājumu izvērtēt Saeimas Juridiskajai komisijai.

Viņš un vairāki domubiedri ir pārliecināti, ka iebildumi par to, ka barjeras atcelšana draud ar lēmumu pieņemšanu apgrūtinoša partiju skaita iekļūšanu pašvaldībās, neiztur kritiku, jo demokrātijā nav jācenšas pulcēt līdzīgu viedokļu pārstāvjus, bet gan jāsadzīvo un jāmeklē kompromisi starp dažādiem viedokļiem. Turklāt šī prasība esot pretrunā Satversmei. A. Dravnieks, kurš aizvadītā gadsimta nogalē piedalījies vēlēšanu likumu izstrādē, gan norāda, ka sākumā ir jāiegulda darbs, lai šo ideju iesaistītās puses pieņemtu konceptuāli, un tikai tad jāķeras pie jautājuma juridiskās puses formulējuma.

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš uzskata, ka piecu procentu barjerai pašvaldību vēlēšanās reāla nozīme ir tikai Rīgā, kur domē ir 60 deputātu. Pārējās astoņās republikas pilsētās, piemēram, Jūrmalā un Rēzeknē, pašvaldības deputātu skaits saskaņā ar likumu nevar pārsniegt 15.

Viņš atzīst, ka norma pieņemta, lai novērstu nepieciešamību veidot ļoti plašas koalīcijas, kas varētu apgrūtināt pašvaldības darbu, bet barjera samazina dažādu interešu un viedokļu pārstāvniecību. «Tās demokrātijas kļūst mazliet mazāk,» norāda A. Kaktiņš. «Pašvaldības risina saimnieciskas dabas jautājumus – kad cilvēki balso pašvaldību vēlēšanās, apsvērumu kopums ir diezgan atšķirīgs no tā, kāds tas, ir vēlot parlamentu. Cilvēkiem ir cita atskaites sistēma. Tādēļ man šķiet, ka pašvaldību vēlēšanās šī barjera būtu jāatceļ. Saprotams, ka politiķiem nepatīk šāds piedāvājums, jo ar šādu instrumentu var samazināt konkurenci no apakšas.»

A. Kaktiņš atgādina sen zināmo patiesību, ka demokrātija nav saimnieciski visefektīvākais varas modelis, taču pasaules vēsture pierādījusi, ka demokrātijas neefektivitāte īstermiņā ilgtermiņā transformējas «lielos ieguvumos sabiedrībai».

To, ka procentuālo barjeru noteikšana ļauj apšaubīt likumā noteikto – vēlēšanas ir proporcionālas –, atzīst arī politologs Ivars Ījabs. «No politikas teorijas viedokļa, proporcionālajā vēlēšanu sistēmā iegūstot 1% balsu, tu iegūsti vienu procentu no mandātiem,» skaidro politologs, kas atzīst – ieviestās barjeras proporcionalitāti vēlēšanās ierobežo. Taču viņš uzskata, ka diskutēt, vismaz pagaidām, pamats ir tikai par barjeras «augstumu».

I. Ījabs uzskata, ka barjeras atcelšana vai nesamērīga tās samazināšana draudētu ar pārāk nestabilām koalīcijām, kurās lēmumu pieņemšana būtu atkarīga no atsevišķiem deputātiem, bet tas daudz vairāk paaugstinātu korupcijas riskus.

Nekādus iemeslus barjeras atcelšanai nesaskata Rīgas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks. «Domāju, ka barjera praksē ir pierādījusi – tā ir nepieciešama, bet arī ar visu barjeru Jūrmalā ir ievēlēts nesamērīgs skaits partiju, un mēs visi zinām, cik nestabilas ir Jūrmalas domes koalīcijas,» saka politiķis.

Viņš atzīst, ka barjeras atcelšana radītu lielāku pārstāvniecību dažādiem viedokļiem, bet tas traucētu pilsētas saimnieciskajai darbībai.

Avots: nra.lv /Jānis Lasmanis

Jurists un vēlēšanu likumu eksperts Arvīds Dravnieks ir gandarīts, ka ideja par savas balss atdošanu pirms Satversmē noteiktā laika beidzot guvusi dzirdīgas ausis un tagad atlicis tikai veikt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, lai, īslaicīgi pirms vēlēšanām pametot valsti, ikviens varētu balsot. Šai idejai piekritis arī Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars.

A. Dravnieks norāda, ka pašreizējā Saeimas vēlēšanu kārtība, kas nosaka, ka nobalsot var tikai noteiktajā dienā, izstrādāta tādēļ, lai cilvēkiem pirms izvēles izdarīšanas līdz pat pēdējam brīdim būtu iespēja mainīt savu lēmumu, jo Latvijā nav retums, ka īsi pirms vēlēšanām atklātībā nonāk vienai vai otrai politiskajai partijai liktenīga informācija.

Negatīvā puse šai sistēmai ir tā, ka ne vienmēr pirms vēlēšanām no valsts izbraukušajiem cilvēkiem ir pieejams kāds no ārvalstīs izveidotajiem vēlēšanu iecirkņiem un viņiem nav iespējams realizēt Satversmē garantētās tiesības. Situācijā, kad kāda deputāta kandidāta palikšanu aiz strīpas nosaka tikai dažas vai pat viena balss, šāda sistēma neesot pieņemama. «Piemēram, 10. Saeimas vēlēšanās viena deputāta likteni izšķīra mazliet vairāk par desmit balsīm, bet 11. Saeimas – pat viena balss,» stāstīja A. Dravnieks. Viņš gan atzīst, ka valstij nav statistikas, cik balsu nav nodots īslaicīgas izbraukšanas dēļ no valsts, taču tam neesot noteicošas nozīmes.

Lai ikviens varētu realizēt savas tiesības un vēlēšanas maksimāli atspoguļotu vēlētāju gribu, tiks ieviests depozītbalsojums. Proti, pirms izbraukšanas no valsts, savu balsi varēs nodot kādā no vēlēšanu komisijām. Aploksnē ievietotais vēlēšanu biļetens tiktu ievietos lielākā aploksnē un gaidītu savu kārtu vēlēšanu dienā.

Gadījumā, ja vēlētājs no ceļojuma tomēr būs atgriezies ātrāk, viņš varēs saņemt savu aploksni atpakaļ un iet uz vēlēšanām un pat mainīt iepriekšējo izvēli. Protams, viņš būs tiesīgs to arī nedarīt – šādā gadījumā spēkā paliks iepriekš komisijā nodotais balsojums.

A. Dravnieks gan atzīst, ka, veidojot likumu grozījumus, būs jāpiestrādā, lai nepieļautu situāciju, kurā negodprātīgs pilsonis apzināti nobalsotu vairākas reizes. Tiesību eksperts arī norādīja, ka nav akceptējama aizvien lielāku atbalstu gūstošā ideja par parlamenta balsojumu deklarētajai dzīvesvietai noteiktos vēlēšanu iecirkņos.

«Visā pasaulē vēlēšanu sistēmas attīstās, lai mandātu sadalīšanu padarītu pēc iespējas godīgāku un pašu balsojumu vēlētājam nesarežģītu. Piemēram, Saeimas vēlēšanās pašlaik var nobalsot jebkurā iecirknī, bet pašvaldību – nē. Ja arī parlamenta vēlēšanās ierobežos brīvību izvēlēties vietu, kur balsot, tad daudziem tas būs nepatīkams pārsteigums,» saka A. Dravnieks. Viņš atzīst, ka, nosakot konkrētu vietu, kurā vēlētājs varēs nobalsot, vēlēšanu rīkotāji vēlēšanu procesu padarīs vienkāršāku sev, nevis vēlētājiem.

Avots: nra.lv /Jānis Lasmanis

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzskata, ka Latvijā par fiskālās disciplīnas jautājumu nebūtu jārīko referendums, jo šo jautājumu risināšot vien speciālais likums, savukārt par pievienošanos ES un eiro zonai Latvijas iedzīvotāji jau lēma 2004. gada referendumā.

30. janvārī neformālajā Eiropadomes sēdē Briselē panākta konceptuāla vienošanās par jauno starpvalstu līgumu fiskālās disciplīnas stiprināšanai starp 25 ES dalībvalstīm. Līgums visām ES valstīm noteiks vienādus budžeta veidošanas principus, kas nepieļaus izšķērdīgus tēriņus un dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem.

Neatkarīgo deputātu sešnieks, kā arī opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) solījusi fiskālās disciplīnas jautājumu izvērtēt objektīvi, neizmantojot šo valstij tik svarīgo izšķiršanos politiskajās intrigās. Tikmēr Saskaņas centrs (SC) pauž pretēju viedokli, atzīstot, ka negrasās atbalstīt strīdīgo normu. SC Saeimas frakcijas vadītājs Valērijs Agešins sarunā ar Neatkarīgo akcentēja: kreisajam flangam nešķiet pareiza nedz pati taupības ideja, nedz valsts pamatlikuma piesārņošana ar fiskālās disciplīnas normām. «Satversmi nedrīkst piesārņot ar visu, kas vien ienāk prātā. Kas notiks tad, ja pēc gada nāks jauna valdība, kura vairs negribēs taupīt? Atkal vērsim vaļā Satversmi?» pauda deputāts. Tāpat V. Agešins atzina, ka taupība vēl nevienai valstij nav palīdzējusi kļūt bagātai, jo pašmērķīga vēlme ietaupīt bremzējot jebkādu attīstību. «Turklāt fiskālās disciplīnas normas atņems Latvijai pēdējās ekonomiskās neatkarības paliekas. Par budžeta deficīta apmēru un atbalstāmajām nozarēm ir jāstrīdas šeit, Latvijā, nevis jāļauj Eiropai lemt par lietām, kuras tā nemaz nepārzina,» bija pārliecināts V. Agešins.

ZZS pārstāve Ilona Jurševska, kura strādā gan Saeimas Juridiskajā komisijā, gan Satversmes grozījumu darba grupā, akcentē, ka pirms lemšanas Saeimā par fiskālās disciplīnas ieviešanu ir jāizvērš plaša diskusija ar finanšu sektora ekspertiem, ekonomistiem un sabiedrību. «Eiropa vairs nav tik strikta savā prasībā par fiskālās disciplīnas nostiprināšanu suverēno valstu konstitūcijās. Tādēļ Latvijai būtu nopietni jāizvērtē, vai šo principu definēt tikai speciālajā likumdošanā vai tomēr aprakstīt arī valsts pamatlikumā,» norādīja politiķe.

Taupības principu definēšana vienīgi speciālajā likumā būtu daudz vienkāršāka nekā paralēlu grozījumu veikšana arī Satversmē. Proti, likumu Saeima varētu pieņemt ar aritmētisko vairākumu jeb 51 deputāta balsi, ko spēj nodrošināt koalīcija un tai lojālais neatkarīgo deputātu sešnieks. Satversmes grozījumi būtu jāakceptē divām trešdaļām jeb vismaz 67 Saeimas deputātiem, bet tas savukārt nozīmē nepieciešamību koalīcijai vienoties ar daļu no opozīcijas spēkiem. Apzinoties šo situāciju, janvārī ar politiskajām partijām tikās arī Valsts prezidents, kas vēlējās saņemt apstiprinājumu, ka partiju savstarpējie rēķini netraucēs pieņemt lēmumus.

Avots: nra.lv /Ilze Zālīte

Marta beigās gaidāmajā partijas kopsapulcē par līdera maiņu netikšot lemts, pašlaik apgalvo ZRP valdes loceklis Jānis Vilnītis. Taču iekšējās reformas ir plānotas, un to mērķis ir saliedēt partijas dažādi domājošos biedrus.

Neatkarīgās rīcībā ir nonākusi ZRP biedru sarakste, kurā aicināts meklēt jaunus līderus un mainīt partijas statūtus un Ētikas kodeksu, lai novērstu pašreizējo autoritārismu un reģionālajām nodaļām piešķirtu lielāku rīcības brīvību. Biedru grupa (kā sevi dēvē vēstuļu autori vai autors) uzskata, ka «pašlaik jebkurš, kas mēģinās atklāti kritizēt kodolu, saskaņā ar Ētikas nolikumu un statūtiem dienas laikā var tikt izslēgts no partijas, neļaujot publiski aizstāvēt savu viedokli». «Tā jau notika, piemēram, ar Rīgas nodaļas vadītāju Renāru Putniņu,» teikts vienā no vēstījumiem.

Pērn R. Putniņš tika izslēgts no partijas ar argumentu, ka viņš nav veicis savus tiešos pienākumus un kavējis nodaļas darbu. Viņš prognozēja, ka sāksies biedru masveida aizplūšana no ZRP. Šobrīd tāda tendence tiek pārrunāta arī jau minētajā sarakstē un partijas vadībai tiek pārmesta augstprātība, liekulība, varaskāre, alkatība, savu interešu pārstāvniecība. Citāti no sarakstes: «ZRP galvenais klupšanas akmens bija haoss, kas pārauga augstprātībā un, iespējams, diktatūrā. Reforma Reformu partijā ir nepieciešama. Pretējā gadījumā ZRP ātri nomirs dabīgā nāvē. (..) Tagad valda tārpainais kodols un apmēram 50 līdzskrējēji. Viņi ir organizēti, ieņem amatus un centīsies ar saldām runām noturēties pie varas.»

ZRP kopsapulcē 31. martā paredzēts vairāk vai mazāk reanimēt partiju, kurā rūgst neapmierinātība un piedzīvota arī šķelšanās, tā dēvētajam Olšteina sešniekam aizejot brīvsolī, kā arī ZRP no savām rindām ir izslēgusi vairākus biedrus. Visticamāk, kopsapulcē tiks pieņemts lēmums par atteikšanos no ZPR līdera Valda Zatlera uzvārda partijas nosaukumā un logotipa maiņu. Līdera vārda atkabināšana no partijas nosaukuma, iespējams, uz laiku apmierinās neapmierinātos reformatorus – tos, kuri alkst pēc pārmaiņām šā politiskā spēka iekšienē. Tomēr būtiskāk ir tas, ka kopsapulcē plānots veikt izmaiņas statūtos, ko prasa arī biedru grupa, izveidot partijas domi ar citām funkcijām nekā valdei, kā arī sadarbības modeli starp ZRP reģionālajām nodaļām.

Daļa biedru prasa jaunus līderus, bet tie, kam pašlaik spēks rokās, izsakās piesardzīgāk. Komentējot savu oficiālo pievienošanos ZRP tieši tagad, E. Rinkēvičs Neatkarīgajai saka: «Jau pašā sākumā teicu, ka apsvēršu un tad pieņemšu lēmumu. Saskatīt zemtekstu [manā rīcībā] nebūtu prātīgi.» Viņš arī vērtē, ka ZRP kā jaunam politiskam veidojumam martā būs jāizšķiras, kas tas ir par ideoloģisku strāvojumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka politiskajā sistēmā nepieciešamas pārmaiņas, uz ko norādījis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Atgādinām, ka viņš pēc sarunām ar visām 11. Saeimā ievēlētajām partijām norādījis uz sadarbības trūkumu un aicinājis izstrādāt jaunu valsts pārvaldības modeli, atsakoties no pašu novilktajām sarkanajām līnijām. Iespējams, ka martā ZRP formulēs, cik un uz kuru pusi tā paplašinās savas sarkanās līnijas.

ZRP valdes loceklis un Kurzemes reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Vilnītis savukārt atzīst, ka ar laiku partijā varētu rasties jauns līderis vai līderi. Viņš neprognozē, ka tuvākajos mēnešos V. Zatlera statuss partijā mainīsies, «jo neviens cits sevi nav tā parādījis, lai kļūtu par līderi». E. Rinkēvičs, kaut arī esot intelektuāli spēcīgs, partijā iestājies tikai nupat.

J. Vilnītis piekrīt, ka šobrīd partija pārdzīvo smagu brīdi, jo tās reitings ir katastrofāli zems – janvārī tās atbalstītāju skaits Latvijas iedzīvotāju vidū bijis tikai 2,6 procenti. «Cilvēki nav apmierināti. Reģionos to jūt,» viņš piebilst. Tomēr Kurzemes reģionālajā nodaļā pagājušajā nedēļā iestājušies 20 jauni biedri.

Avots: nra.lv /Antra Gabre

Avots: Ekonomikas ministrijas Youtube videokanāls

Ministrs uzsver, ka jau līdz gada beigām jābūt ar partneriem izdiskutētam un saskaņotam, kā arī valdībā apstiprinātam grafikam darbaspēka nodokļu samazināšanai no 2013.gada. Patlaban darbaspēka nodokļu slogs Latvijas uzņēmējiem ir augstāks nekā, piemēram, kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kas šajā aspektā samazina mūsu uzņēmēju konkurētspēju. Augstie darbaspēka nodokļi objektīvi tiek uzskatīti arī par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc uzņēmēji nereti kavējas ar jaunu darbavietu izveidošanu, tāpēc tas ir arī risinājums, kā veicināt nodarbinātību. Ministra skatījumā no 2013.gada darbaspēka nodokļu slogs būtu jāsamazina vismaz par diviem procentpunktiem.

„Ja šī valdība strādās trīs gadus, manuprāt, tai ir ļoti labas iespējas likt pamatus Latvijas ilgtspējīgai izaugsmei. Gluži tāpat kā Marta Lāra valdība 90.gados lika pamatus šodienas Igaunijas veiksmes stāstam. Latvijai ir vajadzīga izaugsme, kas ir sabalansēta, balstās augstā darba ražībā un orientējas uz eksportu. Trekno gadu pārmērības ir bankrotējušas. Mums – valdībai kopā ar sabiedrību un uzņēmējiem – ir jāatmet vieglas dzīves vilinājums. Valdībai jāspēj pieņemt pareizie lēmumi ilgtermiņā, neļaujoties īstermiņa politiskās konjunktūras svārstībām. Pašreizējai valdībai ir visas iespējas likt pamatus Latvijas attīstības jaunajam modelim, ar kura palīdzību nepazaudēt mērķi sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā,” komentējot valdības darbu pirmajās 100 dienās, uzsver D.Pavļuts.

Viena no būtiskākajām ilgtermiņa reformām saistīta ar ekonomiskās politikas maiņu, proti, industriālās politikas īstenošanu. Valdības pirmajās 100 dienās izstrādātas modernas industriālās politikas vadlīnijas, par kurām sāktas diskusijas ar ekspertiem. Vadlīniju izstrādē tika iesaistīti arī Finanšu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas eksperti. Plānots, ka šā gada laikā tiks izstrādāti politikas dokumenti un atbalsta instrumentu pakete industriālās politikas ieviešanai. Industriālās politikas mērķis ir panākt augstāku valsts industrializāciju un eksporta komplicētību, radot augstākas pievienotās vērtības produktus un pakalpojumus, labāk apmaksātas un jaunas darbavietas. Ar industriālās politikas palīdzību līdz 2020.gadam apstrādes rūpniecības īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā no pašreizējiem 14,2% plānots palielināt līdz 20%.

Pirmajās 100 dienās un arī turpmāk mērķtiecīgi tiks virzīta arī valsts uzņēmumu pārvaldības reforma. Ministru kabineta komitejā (MKK) jau decembrī tika iesniegtas un skatītas divas koncepcijas – Publisko personu komercdarbības koncepcija un Valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepcija. Par koncepcijām bijušas plašas diskusijas dažādos formātos – gan Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, gan Tautsaimniecības padomē, gan Koalīcijas sadarbības padomē. Par koncepcijām drīzumā diskusijas tiks turpinātas Reformu vadības grupā, lai pēc tam tās atkārtoti skatītu MKK. Ekonomikas ministrija piedāvā valsts kapitālsabiedrību pārvaldībā īstenot daļēji centralizēto modeli, ieviešot korporatīvās pārvaldības un ilgtspējas principus. Reformu mērķis ir būtiski uzlabot valsts uzņēmumu pārvaldību, nodrošinot to darbības efektivitāti, ilgtspēju, augstāku kapitāla atdevi un darbību atbilstoši labās prakses korporatīvās pārvaldības standartiem. Jau līdz pavasarim Ministru kabinetā būtu jāapstiprina abas koncepcijas, lai pirmā pusgada laikā sagatavotu reformām nepieciešamo likumdošanas ietvaru, ko Saeima varētu pieņemt līdz gada beigām. Attiecīgi tiktu sākta pārvaldības institūcijas izveide. Iecerēts jau 2013.gada valsts budžetā iestrādāt dividenžu pieaugumu no valsts uzņēmumu gūtās peļņas, kuras rādītājiem jāuzlabojas, pilnveidojot uzņēmumu pārvaldību.

Tāpat šajā laikā sabiedriskajai apspriešanai nodota „Latvijas enerģētikas stratēģija 2030”, kas ir viens no Latvijas nākotnei stratēģiski svarīgākajiem dokumentiem, jo noteiks ilgtermiņa virzienu, kādā dosimies gan energoapgādes drošībā, konkurētspējā, energoefektivitātē un arī zaļās enerģijas lietošanā. Stratēģijai šajā laikā izstrādāti trīs nākotnes scenāriji, kuri apspriesti 25.janvārī notikušajā diskusiju forumā un nodoti turpmākām diskusijām. Lai diskutētu par stratēģiju un Latvijas enerģētikas politikas nākotni, izveidota arī īpaša diskusiju platforma internetā. Stratēģijas pilnveide tiks turpināta, ņemot vērā saņemtās atsauksmes un ierosinājumus, tiks uzlaboti dati, izdevumu analīze, kā arī tiks ņemta vērā citu valstu labākā pieredze, pārejot no centralizētas un fosilajos resursos bāzētas enerģētikas uz modernu, ilgtspējīgu enerģētikas politiku.

Latvijas intereses enerģētikā aizstāvētas starptautiskā līmenī, pieliekot visas pūles, lai panāktu valstij labvēlīgu lēmumu reģionāla sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecībā. Panākta vienošanās, ka Eiropas Komisija (EK) veiks neatkarīgu pētījumu par termināļa būvniecībai ekonomiski izdevīgāko vietu. D.Pavļuts uzskata, ka Baltijas valstīm būtu jāpanāk vienprātība, ka tās respektēs EK secinājumus un veiks nepieciešamos soļus, lai šo visam reģionam nozīmīgo projektu īstenotu.

Virzība sākta arī ārējās ekonomiskās politikas jomā, lai koncentrētu iesaistīto pušu resursus efektīvākam darbam eksporta atbalstā un investīciju piesaistē. Ekonomikas ministrija kopīgi ar Ārlietu ministriju, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru pieņēmusi lēmumu veidot Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padomi, kuras uzdevums būs sekmēt institūciju koordinētu sadarbību vienotas ārējās ekonomiskās politikas veidošanā.

Valdības pirmo 100 dienu laikā sāktas reformas arī nodarbinātības politikas veidošanā, vienojoties par nepieciešamību veidot pārnozaru politiku. Janvāra sākumā nodarbinātības veicināšanai izveidota starpinstitūciju darba grupa, lai kopīgi ar Labklājības un Izglītības un zinātnes ministriju izstrādātu nodarbinātības politikas institucionālo ietvaru, kas kalpos par pamatu līdzšinējo nodarbinātības atbalsta pasākumu izvērtēšanai. Plānots, ka jau pirmā ceturkšņa laikā darba grupa izstrādās priekšlikumus grozījumiem esošajos valsts atbalsta instrumentos nodarbinātības veicināšanai un darbinieku pārkvalifikācijai, kā arī izvērtēs nepieciešamību radīt jaunus atbalsta instrumentus. Darbinieku pārkvalifikācijā tiks plašāk iesaistīti darba devēji un viņus pārstāvošās organizācijas, lai nodrošinātu darba tirgus vajadzībām atbilstošu piedāvājumu, mazinot strukturālo bezdarbu.

Saruna ar zemkopības ministri Laimdotu Straujumu par Baltijas valstu cīņu par ES tiešmaksājumu palielināšanu zemniekiem, ES lauksaimniecības politiku, valsts subsīdijām zemniekiem zemes iegādē un augsto pārtikas cenu cēloņiem.

– Baltijas valstis ir uzsākušas cīņu par godīgu un taisnīgu Eiropas Savienības (ES) kopējo lauksaimniecības politiku, nosakot minimālo tiešmaksājumu līmeni zemniekiem vismaz 80% no ES vidējā. Latvijas gadījumā tas nozīmētu palielinājumu no 140 līdz 214 eiro par hektāru. Vai redzat panākumus šajā cīņā?

– Jā, es redzu panākumus šajā cīņā. Esmu tikusies ar trīs Eiropas komisāriem, Eiropas Parlamenta deputātiem, daudzu Eiropas valstu lauksaimniecības ministriem un varu teikt, ka ir saņemti ļoti pozitīvi signāli šajā jomā. Ir izpratne Eiropas līmenī par Baltijas valstu problēmām šajā jautājumā. Skaidroju tikšanās reizēs ar Eiropas politiķiem, ka Latvijai, Baltijas valstīm kopumā bija ļoti neveiksmīgs periods, kad atbilstoši tajā brīdī spēkā esošajai tiešmaksājumu aprēķināšanas formulai tika noteikts tiešmaksājumu līmenis zemniekiem – Krievijas krīze, restrukturizācija, eksporta kritums. Izstāstot šo vēsturiskās netaisnības situāciju, amatpersonām rodas izpratne, kāpēc tiešmaksājumi jāpalielina.

Esmu divreiz tikusies ar Vācijas lauksaimniecības ministri Ilzi Aigneri, un es redzēju atbalstu Baltijas valstu centieniem tiešmaksājumu jomā. Arī Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas vadītājs Paolo de Kastro man atzina, ka izprot Baltijas valstu situāciju.

– Man, Berlīnē uzdodot jautājumu Vācijas ministrei Ilzei Aignerei par tiešmaksājumu likteni, viņa pauda viedokli, ka Baltijas valstis varot cerēt uz tiešmaksājumu palielinājumu – 70% no ES vidējā līmeņa. Jūs esat saņēmusi tam apstiprinājumu oficiālās sarunās?

– Es domāju, ka Vācija izprot Baltijas valstu situāciju un jums teiktais nebija nejaušība vai pārpratums.

– Kad biju Vācijā uz Grüne Woche ( Zaļās nedēļas) pasākumiem, tur Vācijas zemnieku pārstāvji teica tā – labi, mēs saprotam, ka jūsu zemniekiem ir ļoti mazi tiešmaksājumi. Bet pārdaliet lauku attīstībai paredzēto naudu, maksājiet vairāk tiešmaksājumus zemniekiem. Vai Latvijai šāda pozīcija ir pieņemama?

– Nē, protams, nē. Bet neviens zemnieks jau neteiks – maksājiet man mazāk un dodiet to naudu citiem. Man pagaidām nav konkrētas skaidrības, kā tiks atrisināts jautājums par tiešmaksājumu palielināšanu Latvijas zemniekiem, taču es redzu, ka tas tiks Briselē atrisināts. ES lielās valstis, donorvalstis ES budžetam ir gatavas meklēt risinājumu Baltijas valstu tiešmaksājumu problēmai. Vai nu tas būs, pazeminot kopējo tiešmaksājumu līmeni citās valstīs, vai arī tas būs papildu finansējums. Tad, kad es pirms trim mēnešiem tikos ar Eiropas institūciju amatpersonām, man šķita, ka situācija ir bezcerīga. Tagad redzu, ka situācija mainās Baltijas valstīm pozitīvā virzienā.

– Cik atceros, šajā tiešmaksājumu izlīdzināšanas cīņā bija varonīgi devusies arī Polija, taču atkrita. Kāpēc?

– Baltijas valstis cīnās kopā. Polijas atkrišanas iemesli man nav zināmi. Iespējams, uzzināšu ko vairāk, jo Polijas valdība ir ielūgusi martā visus Baltijas valstu zemkopības ministrus uz tikšanos. No otras puses – esmu sapratusi, ka Baltijas valstu tiešmaksājumu stāstu Eiropā var pamatot un izprast. Vai to var arī Polijas gadījumā, nezinu.

– Esat vienojusies ar Baltijas valstu lauksaimniecības ministriem, ka turpmāk gatavosiet vienotu nostāju, ko aizstāvēt Briselē ES kopējās politikas jautājumos. Līdz šim gan ar to Baltijas valstu vienotību ir bijis kā bijis – vārdos viss ir skaisti, bet vēlāk izrādās citādi. Šoreiz noturēsiet kopēju nostāju?

– Mums bija grūti vienoties. Berlīnē, kur tika parakstīts kopējais Baltijas valstu zemkopības ministru un lauksaimnieku organizāciju paziņojums par godīgu ES lauksaimniecības politiku, vēl līdz pēdējam mirklim tika saskaņots teksts un slīpēti pēdējie teikumi. Manuprāt, visas Baltijas valstis ir sapratušas, ka šajā jautājumā tās atsevišķi neko nepanāks. Man uzreiz tas bija skaidrs – Latvija viena pati nevarēs panākt progresu tiešmaksājumu jautājumā. Man ir prieks, ka kaimiņvalstu ministri arī to ir sapratuši un atbalsta viens otru. Kopējā Baltijas kārts tomēr nospēlēja.

Lielās valstis nespēj rast argumentus, kāpēc Baltijas valstu zemniekiem jāsaņem mazāk nekā Rumānijas vai Bulgārijas zemniekiem. Netaisnība ir tik acīmredzama, ka nav iespējams atrast argumentus tai par labu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Anita Daukšte

37% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem kopumā ir skaidra sākumdeklarēšanās būtība un prasības (31% ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem norādījuši, ka viņiem drīzāk ir skaidra sākumdeklarēšanās būtība un prasības, un 6% – ka sākumdeklarēšanās būtība un prasības viņiem ir pilnībā skaidras).

4% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Koalīcijas partiju viedokļi par dokumentu ir atšķirīgi – Vienotības flagmanis Valdis Dombrovskis uzskata, ka ar to viss ir kārtībā, savukārt Nacionālās apvienības pārstāvis Jānis Dombrava, kā arī opozīcijā esošais Saskaņas centrs (SC) uzsver, ka argumenti ACTA ratificēšanai nav pārliecinoši.

Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Juris Pūce norāda, ka pēc nolīguma ratificēšanas Latvijā nekas nemainīsies, jo dokumentā ietvertas normas, kas jau ir Latvijas likumos. Atbildot uz pārmetumu par pārlieku izplūdušajiem nolīguma formulējumiem, piemēram, kurš būs tiesīgs pieprasīt no interneta pakalpojumu sniedzēja atļauju uzzināt informāciju par konkrētu interneta pakalpojuma abonementu, atbilde no EM ir tieša – tas noteikts Latvijas likumdošanā.

«Nolīgums nav paredzēts, lai risinātu nacionālās lietas, piemēram, krimināltiesiskos jautājumus, tā nav mūsu darīšana. Nolīgumu mēs saskaņojām ar Tieslietu ministriju, un tas neparedz izmaiņas nedz pašreizējā Krimināllikumā, nedz procesa likumos,» saka J. Pūce.

Tomēr portāla www.manabalss.lv pārstāvis Armands Leimanis uzskata, ka EM stāsta «puspatiesības, kas neatbilst realitātei». ACTA oponents uzsver, ka nolīgums ir pārāk izplūdis un interpretējams ļoti plaši. «Piemēram, jēdziens «kompetentās iestādes» nav konkrēts, mums katram ir iespēja mainīt tā nozīmi. Tāpēc pieprasīt datus par interneta abonentiem varēs jebkurš. Interneta pakalpojumu sniedzēji nolīgumu varēs izpildīt, tikai veicot noteiktu monitoringu, kas būs saistīts ar cenzūru,» saka A. Leimanis.

EM valsts sekretārs šādai interpretācijai nepiekrīt, jo jēdziens «kompetentās iestādes» esot stingri definēts.

Koalīcijā pret ACTA iebilst Nacionālā apvienība, tās pārstāvis J. Dombrava uzskata, ka gan Latvijas iedzīvotājiem, gan Saeimas deputātiem būtu vēlams kārtīgi iepazīties ar interneta iespējām. «Daudziem internets asociējas ar draugiem.lv vai epasta atvēršanu, bet internetā var arī attālināti piekļūt otra cilvēka datoram un apskatīt viņa failus. Ja ACTA tiks pieņemts, pieļauju, ka pret pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem varētu uzsākt tiesvedību, jo arī bez īpaša nodoma jebkuram datorā būs saglabājusies kāda bilde no kāda portāla, kas ir autortiesību subjekts,» saka J. Dombrava.

Savukārt SC deputāts Sergejs Mirskis aizstāv intelektuālā īpašuma noteikumu pārkāpējus internetā, jo, pēc politiķa domām, tā ir gandrīz vienīgā iespēja izglītoties.

«Ne visi cilvēki var visu nopirkt, jo īpaši jaunieši! Līgums vēl vairāk ierobežos viņu iespējas kaut ko redzēt, kaut ko dzirdēt un palasīt. Tātad mūsu jaunieši faktiski mazāk attīstīsies,» prognozē deputāts.

Avots: nra.lv /Edgars Gertners