No 2012. gada 9. marta līdz 8. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (2. stāvā, Torņa ielā 1, Vecrīgā) būs skatāma mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstāde „Rotaļlietas stāsts”.

Pazīstamā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne personālizstādi „Rotaļlietas stāsts” veltījusi cilvēku savstarpējo attiecību izpētei, kuras „izspēlē” bērnu rotaļlietas. Autores attēlotās ainas rada asociācijas ar pieaugušo pasauli, to psiholoģiskajiem stāvokļiem un emocijām. Rotaļlietas mākslas darbos kļūst par varoņiem, kuri atkarībā no situācijas maina savu statusu, attieksmi pret īstenību – līdzīgi kā „īstie” cilvēki dzīvē. Izstādē māksliniece eksponē zīmējumus un objektus, kas veido interaktīvu vidi, kurā skatītājs varēs pats meklēt saikni ar privāto pieredzi.

„Es pa jaunam ieraugu un spēlējos ar lietām, kas it kā vairs nav domātas man. Izrautas no sadzīviskās vides, rotaļlietas kļūst par apliecinājumu un pierādījumu viseksistenciālākajiem cilvēka stāvokļiem un jautājumiem, ar kuriem dzīve mūs konfrontē jau kopš bērnības,” par savu projektu stāsta māksliniece.

Ieva Jurjāne absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kur 1996. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu. Latvijas Nacionālajā operā Ieva Jurjāne veidojusi scenogrāfiju Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbam „Putnu opera” (režisore Baņuta Rubesa, 2000) un Pētera Čaikovska operai „Jevgeņijs Oņegins” (režisors Viesturs Kairišs, 1999), kā arī scenogrāfiju un kostīmus Dmitrija Šostakoviča „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” iestudējumam (režisors Andrejs Žagars, 2006), Bruno Skultes operai „Vilkaču mantiniece” (režisore Ināra Slucka, 2011), Džakomo Pučīni operai „Triptihs” (režisors Viesturs Kairišs, 2010), kā arī Riharda Vāgnera operām „Zigfrīds” (režisors Viesturs Kairišs, 2008) un „Dievu mijkrēslis” (režisors Viesturs Kairišs, 2011).

Ilgstoši sadarbojusies ar Viestura Kairiša teātra grupu „United Intimacy”, veidojusi scenogrāfiju un kostīmus daudzām Nepanesamā teātra arteļa, Latvijas Nacionālā teātra un Jaunā Rīgas teātra izrādēm, ieskaitot Morisa Paniča lugu „Vigīlija”, Jokuma Rodes „Pinokio pelni”, Ēdena fon Horvāta tautas lugu „Kazimirs un Karolīne”, brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, Ingas Ābeles lugas „Tumšie brieži” un „Skola”, Māras Zālītes „Margarēta”, Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”, Mirčas Eliades „Čūska” un „Jaunava Kristīna”, Ernesto Sabato „Tunelis” Viestura Kairiša režijā, kā arī Tomasa Bernharda izrādei „Varoņu laukums” Dailes teātrī.

Ieva Jurjāne strādājusi par mākslinieci-inscenētāju un kostīmu mākslinieci Viestura Kairiša filmām „Tumšie brieži”, „Romeo un Džuljeta”, „Pa ceļam aizejot”, „Kāzas”, Aijas Bley animācijas filmai „Doktora D. sala”, Māras Liniņas „Reiz Dievs…” un „Laiks eņģelim”.

Māksliniece ir saņēmusi AS „Latvijas Gāze” Gada balvu „Labākā gada izrāde” par izrādēm „Triptihs” un „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” Latvijas Nacionālajā operā (2006), Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” balvu kā labākā animācijas filmu māksliniece par filmu „Doktora D. sala” (režisore Aija Bley, 2005), „Spēlmaņu nakts” Teātra gada balvu par labāko scenogrāfiju izrādei „Čūska” (2000), Latvijas Lielo mūzikas balvu par scenogrāfiju Pētera Čaikovska operai „Jevgeņijs Oņegins” (2000).

Pēdējo gadu personālizstādes: „Es viņus redzu” LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (2008), „Porcelāna paradīze” mākslas galerijā „Istaba” (2008).

No 2012. gada 17. februāra līdz 18. martam Mākslas muzeja „Rīgas Birža” Boses zālē (Doma laukumā 6, Vecrīgā) būs apskatāma izstāde „Papuasu, Javas un Bali tēlniecība”. Tas ir jaunākais dāvinājums Mākslas muzejam „Rīgas Birža”, kas saņemts no Indonēzijas Kultūras ministrijas.

Kolekcija Baltijas kontekstā ir unikāla. Tā sniedz iespēju caur Indonēzijas tēlniecību un lietišķo mākslu tuvāk iepazīties ar vienu no cilvēces šūpuļiem, kurā radušās, mainījušās un savijušās dažādu tautu kultūras un reliģijas.

Indonēzija ir ceturtā lielākā valsts iedzīvotāju skaita ziņā, lielākā musulmaņu kopiena, kas joprojām rūpīgi glabā savas senču tradīcijas, kuras ietekmējusi arī hinduisma un budisma kultūra. Daudzo paaudžu meistaru izkoptā koktēlniecības skola gadsimtu gaitā tikpat kā nav mainījusies, tieši otrādi – nostabilizējusi simbolu valodu un formas kanonu.

Izstādē „Papuasu, Javas un Bali tēlniecība” apmeklētājiem ir iespēja gūt ieskatu šo reģionu tēlniecībā, iepazīt daudzpusīgo Indonēzijas kultūru, kā arī redzēt dažādo salu ieražu atšķirības.

Bali tēlniecība pārstāvēta ar spilgtāko Indonēzijas simbolu – mītisko putnu Garudu. Cēlies no indiešu mitoloģijas un izveidojies budisma un islāma kultūras kontekstā, Garudas tēls iemūžina Indonēzijas valsts nozīmīgāko datumu – Indonēzijas Republikas proklamēšanas dienu 1945. gada 17. augustā, kas ir simboliski iekļauts putna izskatā: Garudam ir 17 spalvas katrā spārnā, 8 spalvas uz zemākās astes, 19 – uz augšējās astes un 45 – uz kakla.

Papuasu tēlniecība ir raksturīgs piemērs cilšu animisma tradīcijai – priekšstatam par dvēseles piemitību priekšmetiem un dabas parādībām, attēlojot viņu ciešo saikni ar apkārtējo vidi un senčiem, kas ir galvenie atveidojamie motīvi. Skulptūras no Rietumpapuasu teritorijā plašākās Asmatu cilts gadsimtiem ir saglabājušas savu formu un sakrālo nozīmi, arī mūsdienās tās tiek radītas rituāliem un senču garu pielabināšanai.

Lielākās Indonēzijas salas Javas tēlniecību pārstāv šīs zemes sargu pāris un Loro Blonyo jeb „Nešķiramo” pāris – vienmēr labajā pusē sēdošā indiešu dieviete Devi Sri ar savu dzīvesbiedru. Līdzīgas skulptūras vēl joprojām tiek novietotas pie javiešu māju ieejām, kā arī izmantotas kāzu rituālos.

Pēc izstādes slēgšanas daļa no Indonēzijas tēlniecības būs skatāma Mākslas muzeja „Rīgas Birža” pastāvīgajā ekspozīcijā Austrumu galerijā.

No 2011. gada 16. februāra līdz 1. aprīlim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10/20, Rīgā) būs apskatāma izstāde „Gaismas avots. Lampas no 20. gadsimta līdz mūsdienām”.

Gaisma telpā ienes harmoniju, intimitāti, noslēpumainību, siltumu, un šī izstāde gada tumšākajos mēnešos tapusi ar domu veidot īpašu atmosfēru, kurā šķietami ikdienišķs priekšmets – lampa – tiek parādīta ne tikai kā dizaina objekts, bet arī kā simbols. Projekts aptver laikposmu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām, atklājot, kā cauri gadu desmitiem transformējas gaismas izjūta, izceļot katra laika stilistikas specifiku un materiālu pielietojumu.

Izstādē eksponēti gan dažādu stilu un periodu gaismas ķermeņi, gan mākslas darbi, kuros nozīmīga dominante ir gaismas avots, – no keramikas, koka un metāla svečturiem līdz unikāliem mākslinieku-laikabiedru radītiem mākslas objektiem, gleznām, fotogrāfijām un zīmējumiem. Apmeklētāji aicināti aplūkot arī jauno dizaineru un mākslinieku veikumu, kuri strādā lampu dizaina un apgaismojuma nozarē Latvijā, – Ginta Zilbaloža, Armanda Vecvanaga, Ilzes Začestes, dizaina studijas „Esetti”, SIA „Kanvas”, SIA „Mammalampa”, Martas Ģibietes u.c. autoru darinājumus. Ekspozīciju papildina mūsdienu pasaules dizaina meistaru darbi no tādām dizaina firmām kā „INRE”, „Inspira”, „Xcelsior” u.c.

Viens no interesantākajiem objektiem izstādē „Gaismas avots” ir 1937. gadā Norvēģijas kompānijas „Luxo” radītās galda lampas „L-1” prototips, kura, visu šo gadu laikā saglabājot lielu popularitāti, ir kļuvusi par klasiskas galda lampas simbolu un līdz ar to piedzīvojusi tik atšķirīgus veidolus un vairākas transformācijas, bet tomēr saglabājusi savu vēsturisko dizaina identitāti. Tā daudziem skatītājiem ir pazīstama no filmu studijas „PIXAR” īsfilmām kā Lielā lampa un Mazā lampa, kuras spēlējas ar bumbu.

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma.

Rīgas Porcelāna muzejā.
Vecrīgā, Konventa sētā.

6. janvārī 16. 00 ekspozīcijas ZVAIGZNES atklāšana.
Izstādē skatāmi vadošo Latvijas porcelāna mākslinieku darbi.

Zvaigznes dienā Rīgas Porcelāna muzejs aicina apmeklētājus aplūkot dažādas Latvijā pazīstamu mākslinieku veidotas porcelāna zvaigznes.
Zvaigzne mākslinieku skatījumā šai izstādē apskatīta kā ietilpīgs un plaši interpretējams simbols. Zvaigzne kā spīdeklis, ceļrādis, grafiska zīme un jēdziens, kas izraisa apbrīnu, raksturo spilgtu personību, vieno skatītājus un izpildītājus uz estrādes vai teātra skatuves, TV ekrānā un ikdienas sarunās.
Toties zvaigzne kā filozofiska kategorija saistīta ar mūsu sapņiem un cerībām. Šajā izstādē ikviens no autoriem izvēlējies savu, individuālu tēmas risinājumu. Māksliniece Ilze Emse-Grīnberga veltījusi darbu atmodas notikumos traģiski bojā gājušā kinooperatora Gvido Zvaigznes piemiņai. Pēteris Martinsons, savā darbā Zvaigznes ceļš, tēmu risina abstraktās formās. Izcilais keramikas meistars savu darbu pie ekspozīcijas vadmotīva tēmas komentē pavisam konkrēti: Zvaigznes ceļš nozīmē to, ka pati zvaigzne nemaz nav redzama. Tas ir ceļš uz šo visu apbrīnoto mirdzumu. Un debesīs zvaigznes ir visskaistākās. Tās citas zvaigznes– uz skatuves vai ekrānā, mani laikam neskar, teātri es kopš kāda laika vairs neapmeklēju, un televizora mājās man nekad nav bijis. Toties raudzīties debesīs, atrast tur šīs mirdzošās zvaigznes un pasapņot ir ļoti skaisti. Kad zvaigžņu lietus līst-ir svarīgi ko vēlēties. Kad zvaigznes krīt, tas ir mirklis, kas jānotver.

Vēl, gluži kā zvaigznes, izstādē iemirdzēsies Ineses Brants, Mairitas Folkmanes, Tatjanas Krivenkovas, Vitas Valdmanes, Daces Ziemeles, Ineses Līnes, Aināra Rimicāna, Gundegas Ozolas, Skujas Braden, Žanetes Žvīgures un citu autoru mākslas darbi. Izstāde skatāma no 2012. gada 7. janvāra līdz 10. februārim.

Muzejs atvērts ik dienu, izņemot pirmdienas no 11:00 līdz 18:00
Ieeja 1 Ls, skolēniem, studentiem, pensionāriem 0.50 Ls
Izstādes atklāšanā – ieeja bez maksas

Tieši pirms Ziemassvētkiem – 22. un 23. decembrī Bastejkalnā atvērts ledus skulptūru parks “Kur sapņi satiekas.” Ledus parkā apskatāmas 22 ledus skulptūras, ko veidojuši starptautisku atzinību guvuši tēlnieki. VIDEO: Katrīna Krīgere