Vakar, 11. janvārī Zemkopības ministrijā notika Pārtikas nozares padomes pirmā sēde, kurā zemkopības ministre Laimdota Straujuma, Zemkopības ministrijas (ZM) speciālisti un pārtikas ražošanas uzņēmumu pārstāvji apsprieda aktualitātes un problēmas nozarē un diskutēja par to iespējamajiem risinājumiem un nozares tālāko attīstību.

Pārtikas ražotāji pauda savu nostāju par pārtikas nozarei būtiskiem jautājumiem, tādiem kā obligātās depozītu sistēmas dzērienu iepakojumam ieviešana, muitas procedūras „ievešana pārstrādei” piemērošanas nosacījumu uzlabošana attiecībā uz ievesto produktu (piemēram, cukuru un miltiem) pārstrādi, akcīzes nodokļa likmes bezalkoholiskajiem dzērieniem atcelšana, kā arī par citiem uzlabojumiem nodokļu jomā, kas skar pārtikas nozari, lai nepieļautu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju pazemināšanos lielāka nodokļu sloga dēļ.

Pārtikas nozares sēdē ZM informēja par pašreizējo situāciju pārtikas nozarē, kā arī sniedza pārskatu par iespējamiem ieguvumiem Latvijas pārtikas ražotājiem no Krievijas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai.

Sanāksmes gaitā padomes locekļi vienojās par kopīgām tālākam darbībām uzrunāto problēmjautājumu risināšanā.

Avots: nra.lv

Ekonomikas ministrijas viedoklis par rūpniecības produkcijas izlaidi 2011.gada novembrī.

2011.gada novembrī, salīdzinot ar oktobri, apstrādes rūpniecības ražošanas apjomi pieauga par 3,2% (pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem). Salīdzinājumā ar 2010.gada novembri nozares ražošanas apjomi ir augušipar 12,1 procentu.

Šāds ražošanas apjomu kāpums mēneša laika ir vērtējams ļoti atzinīgi. Redzams, ka vairāk ka 60% no apstrādes rūpniecībā saražotās produkcijas tiek eksportēta, kas liek secināt, ka pieaugušie riski ārējostirgos, īpaši eiro zonā, pagaidām nav ietekmējuši Latvijas rūpniecībasizaugsmi.

Vienlaikus jāatzīmē, ka 2011.gada laikā pieprasījums pēc Latvijas rūpniecības ražojumiem pakāpeniski ir audzis arī iekšēja tirgū.

Kopumā 2011.gada vienpadsmit mēnešu laikā apstrādes rūpniecības ražošanas apjomi ir kāpuši par 11,7%. Lielākais ieguldījums apstrādes nozares izaugsmē bija kokapstrādei un metālu un gatavo metālizstrādājumu ražošanas apakšnozarēm, kurās ražošanas apjomu pieaugums nodrošināja praktiski pusi no visas apstrādes rūpniecības izaugsmes. 2011.gada laikā ievērojami pieauguma tempi ir vērojami elektrisko un optisko iekārtu, kā arī transportlīdzekļu ražošanas un mašīnbūves nozarēs. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka viena no lielākajām rūpniecības apakšnozarēm – pārtikas rūpniecība, no krīzes radītajām sekām atkopjas lēnāk nekā citas nozares.2011.gada 11 mēnešos nozares ražošanas apjomi ir pieauguši tikai par 1%,salīdzinot ar 2010.gada attiecīgo periodu.

Apstrādes rūpniecības attīstība 2012.gadā būs cieši saistīta ar attīstības tendencēm mūsu galvenajās tirdzniecības partnervalstīs.Tāpat nozares pieauguma tempus šogad ietekmēs arī sasniegtais augstais ražošanas līmenis 2011.gadā un spēja palielināt ražošanas jaudas.

“Ekonomiski tas ir visai problemātiski”, tā par iespējām atjaunot cukura nozari Latvijā Latvijas Radio sacīja Zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

Zemkopības ministrija nenoliedz nevienu iniciatīvu, bet investoriem ir jāsaprot, ka valsts atbalsta nebūs, sacīja ministre. Viņa gan atzīst, ka cukura nozares reforma Eiropas Savienībā nebija veiksmīga. Tomēr Straujuma uzsver, ka Latvijā lēmumu pieņēma paši uzņēmēji, saņemot pietiekoši lielas kompensācijas. Šobrīd ministre neredz iespējas pirkt kvotas no citām valstīm, taču, lai par to būtu pilnīga pārliecība, šobrīd tiek gaidīts skaidrojums no Eiropas Komisijas.

Avots: nra.lv

Pārtikas ražotāji atsakās no grozījumiem Konkurences likumā, jo panākuši, ka mazumtirgotāji par piegādāto preci norēķinās laikus arī bez likumdevēja iejaukšanās.

Gada sākumā 10. Saeima pieņēma grozījumus likumā Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, kas novērsa nevienlīdzīgo situāciju attiecībā pret lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām kā nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotāju. Līdz ar to likumā tika iestrādāta norma, ka arī noslēgtajos līgumos starp nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražojošajiem kooperatīviem un komersantiem, kas nodarbojas ar produkcijas pārstrādi, tirdzniecību vai izmanto produkciju savas saimnieciskās darbības veikšanai, paredzamais samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt 30 dienas no produkcijas piegādes dienas.

Parlamentārietis Dzintars Zaķis Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā janvārī ierosināja uzlabot arī pārtikas ražotāju situāciju, jo saskaņā ar viņa rīcībā esošo informāciju par pārtikas precēm, kuru derīguma termiņš pārsniedz

20 dienas, mazumtirgotāji norēķinās vidēji 55 dienu laikā. Esot bijuši arī gadījumi, kad samaksa jāgaida pat trīs mēnešus. Viņš uzskatīja, ka šāda kārtība pārstrādātājiem un ražotājiem liedz normāli attīstīties, jo spiež ar piegādātājiem norēķināties ātrāk, bet samaksu par savu produkciju tie spiesti gaidīt nesamērīgi ilgi, tāpēc pārstrādātājam trūkstot apgrozāmo līdzekļu.

Uzklausot deputāta pārdomas un pārtikas ražotāju viedokli, sagatavoti grozījumi Konkurences likumā, kas paredzēja, ka norēķinu termiņš par piegādātajām pārtikas precēm ir netaisnīgs un nepamatoti garš, ja tas pārsniedz 30 dienas no preču piegādes dienas. Pašlaik spēkā esošajā likuma redakcijā 30 dienu termiņš attiecināms tikai uz tām pārtikas precēm, kuru derīguma termiņš nepārsniedz 20 dienas.

Latvijas pārtikas ražotāji jau vasarā pauda viedokli, ka šādi grozījumi tomēr nenesīs cerēto rezultātu, un savu viedokli atkārtoti apstiprināja arī šīs nedēļas komisijas sēdē. Viens no Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas argumentiem bija tāds, ka sarunu gaitā lielās mazumtirdzniecības veikalu ķēdes jau tagad par piegādāto produkciju norēķinās aptuveni 20 dienu laikā. Federācija uzskata, ka, grozot likumu un paredzot, ka par visu piegādāto produkciju veikaliem jānorēķinās 30 dienu laikā, mazumtirdzniecības ķēdes atteiksies no iepriekš panāktās vienošanās un maksās likumā noteiktajā termiņā.

Savukārt mazumtirgotāju pārstāvji norādīja, ka aptuveni 80 līdz 90% no Latvijas pārtikas ražotājiem jau tagad saņem naudu par savu produkciju ātrāk nekā

30 dienās, jo tās derīguma termiņš nepārsniedz 20 dienas. Turklāt šobrīd spēkā esošā norma mudina ražotājus neaizrauties ar derīguma termiņu palielināšanu veicinošu konservantu izmantošanu savā produkcijā – uzskata mazumtirgotāji. Būtiski esot arī tas, ka Konkurences likuma grozīšana veicināšot cenu pieaugumu, jo veikaliem būs jākompensē apgrozāmo līdzekļu trūkums, kas radīsies, norēķinoties pilnīgi ar visiem vienādos termiņos. Cenas pieaugšot gan tikai aptuveni par 0,5%, bet arī šāds pieaugums veicināšot inflāciju.

Arī bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs apliecināja, ka situācija ar norēķiniem starp pārtikas ražotājiem un mazumtirgotājiem ir pamatīgi uzlabojusies un šobrīd neesot nepieciešamība grozīt likumu, jo uzņēmēji ar savām problēmām tikuši galā pašu spēkiem, sēžot pie sarunu galda.

Tādēļ Saeimas komisija nolēma izstrādātos Konkurences likuma grozījumus pagaidām tālāk nevirzīt un mudināt Ekonomikas ministriju pēc iespējas ātrāk izstrādāt Tirdzniecības likumu, kurā ražotāju un mazumtirgotāju attiecības tiks regulētas daudz precīzāk.

Avots: nra.lv

Latvijā un Baltijā vienīgā biotehnoloģiskā fabrika, ko attīsta bīstamo atkritumu apsaimniekotāji SIA „Eko Osta”, pirmajā darbības gadā izpildījusi plānoto –  saražoti 2000 kg jeb 2 tonnas dabisko baktēriju masas, kas ir pietiekami, lai attīrītu 1000 tonnu ar naftas atkritumiem piesārņotas grunts. Kā nākamo soli attīstībā uzņēmums plāno kāpināt ražošanas apjomus un sākt izmantot dabisko  baktēriju masu arī rūpnieciski piesārņota ūdens attīrīšanā Rīgas ostas akvatorijā un Daugavā.

Šogad saņemts arī patents, kas apliecina bioloģiskās metodes izmantošanas efektivitāti piesārņotas grunts attīrīšanā.

SIA EKO OSTA vadītājs Andrejs Laškovs atzīst, ka tālākie uzņēmuma plāni saistīti arī ar  baktērijas masas eksportu. Darbu pie šī projekta plānots uzsākt jau nākamgad.

Uzņēmuma vadītājs ieceri ražot eksportam vērtē kā reālistisku, jo grunts un ūdens attīrīšana ar bioloģisko  metodi, tajā skaitā izmantojot dabisko speciāli kopā ar Latvijas Universitātes zinātniekiem izaudzēto baktēriju masu, ir progresīva un videi draudzīgāka. Pašlaik Latvijā uzbūvētā biotehnoloģiskā fabrika ir vienīgā Baltijas valstīs, kas nodrošinās pieprasījumu.

„Saražotie mikroorganismi – baktērijas, izdala olbaltumvielas (fermentus) un noārda naftas produktu piesārņojumu augsnē. Viens no šīs tehnoloģijas izmantošanas ieguvumiem ir tas, ka tiek samazināts apglabāto atkritumu apjoms atkritumu poligonos. 1 litrs šādu bio-baktēriju ir pietiekams, lai attīrītu 0.5 tonnas piesārņotas grunts!

Pašlaik saražotā baktēriju masa pamatā tiek izmantotas ar naftas atkritumiem un pārstrādes produktiem piesārņotas grunts attīrīšanai Latvijā pirmajā grunts attīrīšanas fabrikā Emburgas pagastā, Jelgavas rajonā. Šogad Emburgā tikušas attīrītas vairāk nekā 750 tonnas piesārņotas grunts, kas tiks izmantota ceļu remontos, būvniecībā. Ņemot vērā to, ka baktēriju materiāls strādā tikai temperatūrā virs +5 grādiem, līdz ar aukstās sezonas iestāšanos darbi tiek apstādināti.

Biotehnoloģiskā fabrika savu darbu uzsāka 2010.gada vasarā. Projekta kopējās izmaksas : 449 000 latu, no kuriem Eiropas Savienības līdzfinansējums -103 tūkstoši latu, SIA EKO OSTA investīcijas –  358 535 latu. Projekts realizēts sadarbībā ar LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu.

Ik gadu Rīga ostas akvatorijā bīstamo atkritumu apsaimniekotājs EKO OSTA savāc līdz 50 000 tonnām kaitīgo atkritumu, tajā skaitā ar naftas produktiem piesārņota ūdens. Tā attīrīšana notiek pašu uzbūvētajās attīrīšanas iekārtās. Attīrīšanas iekārtas tika modernizētas 2009.gadā ar Eiropas līdzfinansējuma piesaisti.  Kopējais projekta  investīciju apjoms – 2 miljoni latu, no kuriem EO investīcijas  - 1 279 763, Ls.

Uzņēmums SIA „Eko Osta” dibināts  1999.gadā un specializējas dažādu videi bīstamo atkritumu apsaimniekošanā:

• ar naftas produktiem piesārņoto balasta ūdeņu , notekūdeņu pārstrāde un attīrīšana;
• šķidro degvielas atkritumu, ieskaitot organiskos šķīdinātājus, utilizācija;
• ar naftas produktiem piesārņotas augsnes/grunts attīrīšana;
• izlietoto eļļas filtru savākšana un utilizācija;
• atstrādāto eļļu un naftas produktu atlikumu savākšana un utilizācija;
• ar naftas produktiem piesārņoto ūdeņu attīrīšanas iekārtu projektēšana, būvniecība un tehnoloģiskā pārbaude.

Nepilnīgās likumdošanas dēļ šobrīd iespējams pārdot pudelēs iepildītu krāna ūdeni, par to patērētāju pat neinformējot. Šāds ūdens, kuru klasificē kā dzeramo ūdeni, var tikt filtrēts vai dažkārt bagātināts ar minerālvielām, taču maksā aptuveni 311 reižu dārgāk nekā parastais ūdens, ko pilsētnieku mājās piegādā ūdensapgādes uzņēmums.

Lai aizstāvētu patērētāju intereses, Zemkopības ministrija (ZM) izstrādāja noteikumu projektu Klasifikācijas, kvalitātes un marķējuma prasības bezalkoholiskiem dzērieniem, kas uzliktu par pienākumu ražotājam uz marķējuma norādīt ūdens ieguves vietu. Pēc ministrijas secinātā, lielākā daļa fasētā dzeramā ūdens ražotāju savas produkcijas cenu balsta uz viltīgi izdomātiem nosaukumiem un bieži patiesībai neatbilstošām mārketinga leģendām.

Saskaņā ar SIA Venden datiem, Latvijā aptuveni 62 procenti no pudelēs pildīta ūdens ir dzeramais ūdens, kuram saskaņā ar pašreizējo likumdošanu nav jānorāda izcelsme, un tikai 37% ir dabīgais minerālūdens, bet 1 % – avotu ūdens.

Dabīgā minerālūdens un avotu ūdens ražotājiem prasības ir daudz stingrākas nekā dzeramā ūdens ražotājiem, no kuriem daudzi pudelēs pilda krāna ūdeni. Savukārt cena, par kādu tiek pārdoti dabīgie ūdeņi un pudelēs pildīts krāna ūdens, ir aptuveni vienāda, atsevišķos gadījumos ūdensvada ūdens pat dārgāks nekā dabīgi iegūtais. Diemžēl Latvijā pagaidām nav prasību, kas liktu ražotājam uz pudeles etiķetes norādīt ūdens ieguves vietu, piemēram, vai tas ir krāna ūdens, vai konkrēts dziļurbums. Latvijā dabīgā minerālūdens un avotu ūdens ražotājiem četras reizes gadā ir jāveic dārga sertifikācija, savukārt dzeramā ūdens ražotājiem šādu prasību nav, un tas, protams, izkropļo tirgu. Piemēram, Cido Grupa ražo gan dabīgo minerālūdeni Mangaļi, gan arī dzeramo ūdeni Mangaļi. Lai gan nosaukums ir vienāds, tas nebūt nenozīmē, ka arī saturs ir identisks. Arī prasības šo ūdeņu ražošanai atšķiras.

Latvijā dabīgo ūdeņu ražošanu, reglamentē MK noteikumi Nr. 1130, kuri izdala dabīgo minerālūdeni un avotu ūdeni atsevišķā kategorijā un nosaka tam papildprasības un atšķirības no parastā dzeramā ūdens. Pirmkārt, dabīgu ūdeni nedrīkst nekādi apstrādāt (tikai mehāniski filtrēt vai pievienot ogļskābo gāzi). Otrkārt, ir jāapstiprina ne tikai paša ūdens kvalitāte, bet arī tā ieguves vietas atbilstība visaugstākajām prasībām.

Savukārt dzeramo ūdeņu ražošanu Latvijā reglamentē pilnīgi citi MK noteikumi Nr. 235, kas nosaka kopējās dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, kuras ir jāievēro visiem, kas Latvijā piedāvā dzeramo ūdeni, neatkarīgi no tā, kā tas tiek piegādāts – pudelēs, cisternās vai tieši no krāna. Šie vispārējie noteikumi nosaka minimālās kvalitātes prasības un pieļauj dažādu veidu ūdens apstrādi.

Ražotāji nav vienisprātis

Lai gan kopš jauno noteikumu izstrādāšanas jau ir pagājuši vairāki mēneši, pagaidām to tālāka virzība ir apstājusies. «Pašlaik par noteikumu projektu notiek diskusijas, tiek iesniegti priekšlikumi. Ražotāji ir lūguši pagarināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu līdz 15. septembrim,» Neatkarīgajai skaidroja ZM sabiedrisko attiecību speciāliste Solveiga Lazovska.

Arī bezalkoholisko dzērienu ražotāju vidū nav vienota viedokļa par to, kādiem būtu jābūt šiem noteikumiem. A/s Aldaris preses sekretārs Oskars Fīrmanis Neatkarīgajai norādīja, ka noteikumu projekta pašreizējā versijā ir daudzi neskaidri un nepareizi formulēti punkti. «Piemēram, ko noteikumu izstrādātāji saprot ar vārdkopu apstrādes veids. Šajā situācijā var šo procesu aprakstīt uz vairākām lappusēm, tādēļ nav saprotams, kas īsti ir jānorāda un cik daudz. Interesanti, vai, norādot apstrādes veidu, piemēram, reversā osmoze, pircējiem būs skaidrs, ko tas nozīmē? Šaubos gan,» sacīja O. Fīrmanis. «Jau pašlaik ūdens iepakojumu marķēšana Latvijā notiek saskaņā ar Eiropas Savienības noteikumiem, tādēļ aicinām atteikties no noteikumiem, kas ir augstāki nekā ES noteikti, jo tādējādi vietējie ūdens ražotāji tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā pret ārvalstu ražotājiem. Tas var radīt risku, ka kompānijas pārceļ ūdens ražošanu, piemēram, uz Lietuvu vai Igauniju, kur nav šādi papildu noteikumi, tādējādi arī zaudējot nodokļu ieņēmumus. Par to, ka vietējie ražotāji tiks nostādīti nevienlīdzīgā situācijā, diskusijā atzina arī ZM pārstāves. Mums nav skaidrs un šķiet dīvaini, kāpēc Latvijas ražotājiem atkal tiek izvirzītas augstākas papildu prasības nekā tikko pieņemtajā regulā Par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem.»

Savukārt Cido Grupas pārstāve Inese Lielpinka Neatkarīgajai atzina, ka uzņēmums noteikti iestājas par jauno marķēšanas kārtību fasētā ūdens sortimentam. Proti, patērētājam ir tiesības zināt, kādu produktu viņš iegādājas. Savukārt ražotājam ir pienākums nodrošināt, ka šo informāciju patērētājs var ērti iegūt.

«Fasētā ūdens sortiments tirdzniecības vietās ir ļoti plašs, un nenoliedzami patērētājam saskatīt acīmredzamas atšķirības nav viegli, īpaši daiļrunīgo un skaisto nosaukumu dēļ. Piemēram, lielai daļai cilvēku nav skaidrs, kā atšķiras dabīgs minerālūdens no parasta gāzēta dzeramā ūdens. Turklāt tikai pāris no plašā sortimenta ir pašmāju ražotāju dabīgs minerālūdens. Uzskatām, ka ražotājiem, kuri stingri ievēro visas prasības un kvalitātes standartus, nav ko slēpt un līdz ar to jauno marķēšanas kārtību tie vērtēs kā pozitīvu un sen gaidītu iniciatīvu,» sacīja I. Lielpinka.

Arī ārzemes neiztiek bez ūdens skandāliem. Piemēram, 2004. gadā Lielbritānijā sabiedrība bija sašutusi, uzzinot, ka dzeramo ūdeni Dasani CocaCola saņem no ūdensvada, lai gan to reklamē kā tīru dzeramo ūdeni. Tas, protams, tiek filtrēts un bagātināts ar minerālvielām, taču maksā 3000 reižu dārgāk nekā parasts dzeramais ūdens, toreiz ziņoja ForaCapital. Kompānija norādīja, ka produkta vērtību, kura recepte ir speciāli izveidota tā, lai tas atbilstu britu patērētāju gaumei, nosaka nevis ūdens avots, bet gan tā apstrāde. ASV, kur Dasani ūdens tiek pārdots kopš 1999. gada un ieņem otro vietu dzeramā ūdens tirgū pēc PepsiCo ražotā Aquafina, CocaCola arī izmantojot ūdensvada ūdeni.

Iespējams, dabīgā ūdens aizsardzības problēmu vajadzētu pacelt ES līmenī, kur darbojas līdzīgs regulējums, piemēram, piena produktu tirgū. Par krējumu, sviestu, biezpienu, pienu drīkst saukt tikai tos produktus, kuros nav pievienota aizstājējviela, piemēram, augu tauki. SIA Venden valdes priekšsēdētājs Andrejs Pavlovs gan šaubās, vai dabīgā ūdens aizsardzības problēmu izdotos pacelt ES līmenī. «Vecajās Eiropas Savienības valstīs ūdens tirgū nav disbalansa, jo šajās valstīs tradicionāli pudelēs tiek pārdots minerālūdens vai avotu ūdens, nevis krāna ūdens. Latvijas iedzīvotāji savā ziņā ir situācijas ķīlnieki, jo mūsu valstī neizveidojās tradīcija dzert minerālūdeni, kā tas ir citās ES valstīs,» Neatkarīgajai sacīja A. Pavlovs.

Avots: nra.lv